Šķidrauts

Iepriekšējo šalli tā arī nevarēju pabeigt, jo man pietrūka nedaudz dzijas. Pasūtīju. Tagad jāgaida, kamēr pienāks. Bet tikām bija jāuzsāk adīt kas cits. Ravelry ieraudzīju šo lakatu, un man tas ļoti iepatikās. Tik ļoti, ka nopirku pat aprakstu. Ar tiem aprakstiem ir tā, ka pēc shēmu aplūkošanas kļūst skaidrs, ka ar nelielu piepūli varētu visu izdomāt tāpat vien, bet cilvēks jau pēc dabas ir slinks...

Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad adu ar pavedienu, ko angliski sauc zirnekļa pavediens (cobweb). Diegs tiešām ir smalks, ne nu gluži kā zirnekļa tīkls, bet nu apmēram. Parasti tādus tinu vairākus kopā, bet šoreiz man ir tikai kādi 100 g, tāpēc atstāju vien kā ir.

Raksts pēc būtības tiešām ir ļoti vienkāršs - ir trīs kopā saadīti valdziņi (divi nocelti, viens labiski, noceltos pārceļ pāri), kuriem abās pusēs ir divi apmetumi; nākamā josla ir viens labiskais valdziņš no kura katrā sestajā kārtā izada deviņus valdziņus (tās ir lapiņas).

Visvairāk man patīk pērlīšu ieadīšanas veids, kura dēļ tad arī bija vērts aprakstu pirkt. Pērlītes nav jāsaver uz diega! Šis process man parasti šķiet visai apnicīgs, pēc tam tas diegs pinas un piņķerējas, pērlītes ir jāpārbīda... Bet nē, šeit nav nekā tamlīdzīga! Nepieciešama tikai 1 mm tamboradata un palielas pērlītes. Uzver bumbiņu uz adatas un izvelk cauri valdziņu. Viss! Ļoti vienkārši un patīkami.

Šis būs tāds vasaras lakats, ko uzmest plecos gaisa kondicionieru koncentrācijas vietās. Pērlīšu dēļ gan adīklis nav ļoti sabiedrisks, bet esmu tikusi jau tik tālu, ka rindas ir visai garas. Gan jau kaut kā varēšu tās savienot ar metro pavadīto laiku.

Šalle "Madrides metro"

Man vajadzēja kādu nelielu adīkli, kas neaizņemtu daudz vietas un ko varētu iemest somā, lai izvilktu kādā brīvā brīdī - braucot metro (tā radās nosaukums), brokastojot, skatīties TV, kaut ko gaidot… -, jo mans iepriekšējais rokdarbs bija kļuvis tik liels un galvenokārt jau piņķerīgs, ka to vairs nevarēja vest sabiedrībā.

Tā nu es sāku meklēt ko skaistu un gana interesantu. Apskatījos Knitty, bet turienes šalles mani īsti nepārliecināja, tāpēc uzmetu aci saviem Ravelry krājumiem. Un tur ieraudzīju Eunny Jang Print O’ the Wave Stole. Turklāt par velti!

Šalle izskatās gana krāšņa, kaut arī tehniski raksts ir ļoti vienkāršs, vajag atcerēties tikai trīs rindiņas (turklāt kreisā puse vienmēr jāada kreiliski, kā man kādreiz mežģīņrakstu sakarā mācīja māte). Vēlāk es nejauši uzdūros diezgan daudziem ļoti līdzīgiem rakstiem, to starpā arī vienam no kādas 1897. gadā izdotas angļu adīšanas grāmatas. Šķiet, ka šis pašlaik ir mans iemīļotākais mežģīņraksts.

Kad biju izvēlējusies modeli, pienāca laiks dzijas izvēlei. Vispirms izvilku no saviem krājumiem ebajā pirktu okeāna krāsas dziju. Tā kā tā bija ļoti smalka, satinu kopā trīs pavedienus. Un tā bija mana kļūda - biju nopirkusi tikai kādus 120 gr, un, uzadot krietnu gabalu, man kļuva skaidrs, ka dzijas nepietiks. Tā kā man nebija lielas vēlēšanās atkal šķetināt vaļā diegus (tas ir apnicīgs un diezgan laikietilpīgs process, ko man tomēr nāksies izveikt, ja gribēšu ar šo dziju ko iesākt), tad vienkārši izvēlējos citu dziju. Atcerējos, ka man vēl ir kašmirs ar zīdu, pirkts Yubinā, labā ķīniešu interneta veikalā. Savulaik es nopirku dziju trīs krāsās, un man bija palikusi viena ar pusi, un šo tintes krāsas pusi tad arī nolēmu izmantot.

Un tā nu es adu metro citiem līdzbraucējiem par izbrīnu un pārsteigumu.