Man vajadzēja kādu nelielu adīkli, kas neaizņemtu daudz vietas un ko varētu iemest somā, lai izvilktu kādā brīvā brīdī - braucot metro (tā radās nosaukums), brokastojot, skatīties TV, kaut ko gaidot… -, jo mans iepriekšējais rokdarbs bija kļuvis tik liels un galvenokārt jau piņķerīgs, ka to vairs nevarēja vest sabiedrībā.Tā nu es sāku meklēt ko skaistu un gana interesantu. Apskatījos Knitty, bet turienes šalles mani īsti nepārliecināja, tāpēc uzmetu aci saviem Ravelry krājumiem. Un tur ieraudzīju Eunny Jang Print O’ the Wave Stole. Turklāt par velti!
Šalle izskatās gana krāšņa, kaut arī tehniski raksts ir ļoti vienkāršs, vajag atcerēties tikai trīs rindiņas (turklāt kreisā puse vienmēr jāada kreiliski, kā man kādreiz mežģīņrakstu sakarā mācīja māte). Vēlāk es nejauši uzdūros diezgan daudziem ļoti līdzīgiem rakstiem, to starpā arī vienam no kādas 1897. gadā izdotas angļu adīšanas grāmatas. Šķiet, ka šis pašlaik ir mans iemīļotākais mežģīņraksts.
Kad biju izvēlējusies modeli, pienāca laiks dzijas izvēlei. Vispirms izvilku no saviem krājumiem ebajā pirktu okeāna krāsas dziju. Tā kā tā bija ļoti smalka, satinu kopā trīs pavedienus. Un tā bija mana kļūda - biju nopirkusi tikai kādus 120 gr, un, uzadot krietnu gabalu, man kļuva skaidrs, ka dzijas nepietiks. Tā kā man nebija lielas vēlēšanās atkal šķetināt vaļā diegus (tas ir apnicīgs un diezgan laikietilpīgs process, ko man tomēr nāksies izveikt, ja gribēšu ar šo dziju ko iesākt), tad vienkārši izvēlējos citu dziju. Atcerējos, ka man vēl ir kašmirs ar zīdu, pirkts Yubinā, labā ķīniešu interneta veikalā. Savulaik es nopirku dziju trīs krāsās, un man bija palikusi viena ar pusi, un šo tintes krāsas pusi tad arī nolēmu izmantot.
Un tā nu es adu metro citiem līdzbraucējiem par izbrīnu un pārsteigumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru