Vispirms nolēmu nopirkt ratiņu. Tomēr tas nevarēja būt šāds tāds ratiņš. Tam bija jābūt vecam Latvijas ratiņam. Nezinu, patriotisma vai gaumes dēļ, bet modernie finiera ratiņi man pavisam nepatīk, tie man šķiet pārāk plakani un auksti.
Tā nu es ķēros pie lietas un atradu kādu lauku vīru, kurš bija ielicis sludinājumu, ka pārdod ratiņu. Pēc diezgan sarežģītas ņemšanās (es Spānijā, ratiņa vīrs Latvijā), beidzot turēju rokās ar līmlentu aplīmētu kartona kasti ar ziliem burtiem LATVIJAS PASTS. To sakratot, iekšā maigi skanēja koka detaļas. Cik satraucoši!
Ratiņš tik tiešām bija vecs un apaudzis ar mēsliem, un tā kājas daļēji bija sagrauzuši ķirmji. Turklāt kāds ar bija pienaglojis (!) detaļas, kas aiz vecuma vienkārši krita nost.
Notīrīju ratiņu un izvilku naglas. Ar smilšpapīru noslīpēju visas detaļas. Salīmēju tās, nobeicēju un nolakoju. Saliku visu kopā. Un domāju, ka nu tikai vērpšu. Biju pilnīgi pārliecināta, ka pietiks tikai piesēsties un varēšu vērpt svilpodama. Bet tie izrādījās salti maldi. Man nekas lāga nesanāca.
Tā nu noliku ratiņu stūrī kā dekoratīvu priekšmetu un sāku meklēt kādus vērpšanas kursus. Vienīgā vieta, ko Madridē atradu, bija tekstila studija Indigo.
Novembra sākumā izgāju vērpšanas kursus. Turklāt Enrike nolīmeņoja manu ratiņu. Beigu beigās izrādījās, ka tas nedarbojas, jo spole un rats vienkārši nav nolīmeņots, un tā kā es tolaik biju pilnīga profāne ratiņu lietās, nebiju šo kļūmi pamanījusi, man pietika ar to, ka viss griezās.
Bet arī tas vēl nebija viss. Kad, mājās pārbraukusi, mēģināju vērpt, jutu, ka ratiņa kājas ir pārāk īsas un ķirmju nograuztas. Ne velti iepriekšējā īpašniece bija iedzinusi kāju galos naglas (ko es, protams, jau biju paspējusi izvilkt). Tā nu nācās meklēt galdnieku, kurš varētu pielikt kājām "pēdiņas".
Joprojām neesmu atmetusi cerības vērpt smalkus un līdzenus pavedienu ar savu veco latviešu ratiņu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru