Izrādās, ka gandrīz visi mani spāņu paziņas un draugi bērnībā ir turējuši zīdtārpiņus.
Spānijā tie ir vieni no bērnu iecienītākajiem mājdzīvniekiem, īpaši, ja vecāki neatļauj turēt neko lielāku. Tie ērti ietilpst kurpju kastē un neprasa īpašu kopšanu - vien katru dienu jānodrošina svaigu zīdakoka lapu deva.
Kāpuri izaug, izveido kūniņu, izaug par tauriņu, pārojas un uz kurpju kastes sienām izdēj oliņas, no kurām nākamajā pavasarī atkal izšķiļas jauna kāpuru paaudze.
Lai atgūtu bērnībā nokavēto, kā arī aiz intereses par dabīgo šķiedru iegūšanu, arī es tiku pie astoņiem rijīgiem kāpuriem. Manas priekšnieces dēla kurpju kastē bija izšķīlies gandrīz simts tādu radījumu, un visa ģimene meklēja ražīgajam metienam jaunas mājas.
Tā es apgūstu jaunus koku nosaukumus - līdz šim man nebija ne jausmas, ka no mājas pavisam netālu aug zīdakoki - un gaidu, kad kāpuri izveidos kūniņu, lai varētu mēģināt no tiem iegūt zīda pavedienu. Mans angļu valodas skolotājs smej, ka nekas vairāk par zobu diegu man tur nesanākšot, bet tas nekas, izziņas process man šobrīd šķiet daudz saistošāks par gala iznākumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru