Kaut kas ļoti smalks

Lieldienu nedēļā “Adelē” nopirku Itālijā ražotu zīda diegu, no kura jau biju sākusi tamborēt vienu jaciņu, bet tā man kaut kā negāja un negāja uz priekšu. Tad nu sāku kaut ko, kas man vienmēr iet - mežģīņu šalli. 

Šalle ir kompilācija no raksta, ko adīja kāda mana draudzene un kurš man iepatikās, un no Viktorijas laika maliņas. Man vajadzēja tikai drusku parēķināt, lai nevienā vietā tā nebūtu pārāk īsa vai gara. Tas arī viss.

Malā ieadīju svītru ar caurspīdīgām stikla zīlītēm, lai arī tās šajās, ar telefonu uzņemtajās fotogrāfijās, nemaz nav redzamas.


Tā kā zīds viens pats ir ļoti slidens, un diegi no adījuma viegli izraujas, nolēmu zīda pavedienu savērpt kopā ar tāda paša resnuma (pareizāk gan būtu jāsaka - smalkuma) diedziņu. Darīju to ar vārpstiņas palīdzību, un jāatzīst, ka tas ir visai garlaicīgs un laikietilpīgs process. Tāpēc turpinu sapņot par ratiņu lietošanas kārtībā. Un tikām adu Trachtentuch B ceturtdienas adīšanas palīdzības nodarbībām. Par tām smalkāk turpmāk.