Jauns gads, jauni mērķi

Mans pēdējais darinājums

Jaunais gads ir tepat pie durvīm, un šādos brīžos cilvēks aizdomājas par to, ko ir izdarījis, un kas vēl darāms. Adīšanas ziņā šis ir bijis labs gads, esmu saadījusi daudzas lietas, tiesa, visai vienveidīgas - šalles un šalles, un šalles -, esmu sākusi organizēt adīšanas darbnīcas, esmu iemācījusies vērpt...

Lietas, ko gribētu paveikt nākamajā gadā

Apgūt krāsošanas mākslu. Krāsot tiklab jau savērptu dziju kā vēl nevērptas šķiedras, tiklab ar dabiskajām krāsvielām kā sintētiskajām.

Nopirkt nocirptu aitas vilnu un pēc tam to arī savērpt. Varbūt tu pazīsti kādu aitkopi, kurš man šādu lietu varētu pārdot? Tas ir viens būtisks lielas pilsētas trūkums, šeit ir ļoti švaki ar aitām.

Atkal uzadīt kādu lielāku apģērba gabali žakarda tehnikā. Pirms daudziem gadiem uzadīju jaku no dzijas, kas palikusi pāri no citiem adījumiem. Izdevās tīri glīta. Tagad man uznākusi vēlme ko tādu atkārtot, iespējams, izmantojot latviešu ornamentus.

Turpināt organizēt darbnicas. TMan jau ir sastādīts sarakstiņš ar lietāsm, ko varētu palīdzēt apgūt spāņu adatu māsām. =) 

Uzlabot šķetināšanas iemaņas. TTiklab ar diviem kā trim pavedieniem.

Samazināt dzijas karājumus. Bez vārdiem. =)

Un vēl, es vēlos daudz vairāk laika, ko veltīt savām dažādajām ar adīšanu sasitītajām interesēm.

Un kādi jaungada mērķi ir jums?

Rezultāti

Marianas lilā lakats

Kaut arī nu jau pagājis krietns laiks, kopš sākām kopīgi adīt Ērika Engelna Trahtentuhu B, beidzot ir pabeigtas visi trīs lakati, un es esmu ļoti apmierināta.

Tekstila gadatirgus TextilArte Madridē

Nākamajās divās nedēļas nogalēs Madridē, viesnīcā NH Nacional, Paseo del Prado 48 notiks tekstila gadatirgus TextilArte. 

Sestdien 11 decembrī (11.00-20.00) + svētdien 12 decembrī (11.00-15.00)

Sestdien 18 decembrī (11.00-20.00) + svētdien 19 decembrī (11.00-15.00)

Tur būs iespējams apskatīt un nopirkt oriģinālu apģērbu un aksesuārus, mājas tekstilu, grāmatas, dzijas, darbarīkus, u.c.

Informāciju par gadatirgu var meklēt arī  Madrides Tekstila mākslinieku asociācijas mājas lapā, gadatirgus blogā un Feisbukā.

Otrā latviešu cimdu darbnīcas nodarbība

Šovakar mēs atkal pulcējāmies, lai turpinātu apgūt ko jaunu un adīt latviešu cimdus. Uzmetām valdziņus, uzadījām "zobiņus" un pīnītes. Nekam diži vairāk mums neatlika laika, divas stundas paiet vēja spārniem. Nākamreiz ir plānots sākt cimda noraukšanu un uzlasīt valdziņus īkšķim.

Mani vērpjamie ratiņi. Pirmā daļa

Jau apmēram gadu mani vajā uzmācīga vēlēšanās iemācīties vērpt. Un šajā laikā esmu arī nedaudz pavirzījusies uz priekšu savas vēlmes īstenošanā.


Vispirms nolēmu nopirkt ratiņu. Tomēr tas nevarēja būt šāds tāds ratiņš. Tam bija jābūt vecam Latvijas ratiņam. Nezinu, patriotisma vai gaumes dēļ, bet modernie finiera ratiņi man pavisam nepatīk, tie man šķiet pārāk plakani un auksti.


Tā nu es ķēros pie lietas un atradu kādu lauku vīru, kurš bija ielicis sludinājumu, ka pārdod ratiņu. Pēc diezgan sarežģītas ņemšanās (es Spānijā, ratiņa vīrs Latvijā), beidzot turēju rokās ar līmlentu aplīmētu  kartona kasti ar ziliem burtiem LATVIJAS PASTS. To sakratot, iekšā maigi skanēja koka detaļas. Cik satraucoši! 

Lakats XXL

Nu jau pirms vairāk nekā mēneša pabeidzu vienu milzu lakatu no Pāces vienkārtīgās vilnas. Biju to iesākusi jau vasarā, bet vienā brīdi atstāju adīkli novārtā. Un ne jau karstuma dēļ, jūnija 30º adīju svilpodama, bet gan tāpēc, ka topošais lakats vairs neietilpa manā rokdarbu maisiņā.

Pirmā latviešu cimdu darbnīcas nodarbība

Jau krietnu laiku mani nodarbina doma par latviešu kultūras, tai skaitā un īpaši rokdarbu, popularizēšanu Spānijā, un beidzot tai ir arī reāls piepildījums: vakar Madridē notika pirmā Latviešu cimdu adīšanas darbnīcas nodarbība.

Apzinos, ka neesmu nedz Lizbete Upīte, nedz Mirdza Slava, tāpēc cītīgi izstudēju abu cienījamo autoru grāmatas, kā arī citus internetā atrodamos materiālus un rūpīgi sagatavojos.

Nodarbība noritēja bez aizķeršanās, bija pietiekami daudz vietas un gaismas, un divas stundas pagāja vēja spārniem. Šķiet, ka visi dalībnieki (bija arī viens vīrieša cilvēks) ir apmierināti ar apgūto, un es ar nepacietību gaidu nākamo reizi.

Galdauti

Foto Ilmārs Sieks

Tā ir acīmredzama patiesība, ka man patīk darināt gana sarežģītas, relatīvi lielas un plakanas lietas, tāpēc šobrīd džemperi un jakas pieder pagātnei. Mans sapnis ir uzadīt ļoti mežģīņotus aizkarus no ļoti plāna diega studijai, kuras pašlaik man vēl nav.

Vilna un dzijas

Turpinu savu vērpšanas epopeju. Šodien bija mana pēdējā vērpšanas klase tekstila studijā Indigo. Drusku pakārsu vilnu un vērpu ar ratiņu. Šī noteikti ir viena no lietām, kas nebūt nav tik vienkāršas, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, bet beigu beigās cilvēks uzķer, kur tas āķis, un iemanās ar visu daudz maz tikt galā.

Mans pirmais vērpums

Mans pirmais vērpums

Šodien darīju ļoti iedvesmojošu lietu: es beidzot vērpu! Man jau sen bija vēlme to iemācīties, apgūt šo tik seno un vienkāršo mākslu savērpt šķiedras, ko noteikti prata un izbaudīja tik daudzas no manām priekštecēm.

Šīs mūsdienu industriālajā sabiedrībā tik dīvainās un tai pat laikā rokdarbu pasaulē tik ierastās un savā ziņā vēlīnās vēlmes rašanos noteikti ir ietekmējis portāls Ravelry un mana tieksme pēc jauniem izaicinājumiem.

Izmantoju arī iespēju vēlreiz teikt lielu paldies savai skolotājai Lalai un viņas tekstila studijai Indigo, kurā iespējams atrast tik daudzas glītas un gluži negaidītas lietas.

   

Lina un zīda lapas

Šo lakatu adīju no diviem diedziņiem: lina un zīda. Šie materiāli man pēdējā laikā ir ļoti iepatikušies. Tie ir patīkami uz tausti, šoreiz arī krāsa ir ļoti glīta, un zīds darbam piešķir tādu slāpētu mirdzumu.


Aprakstu ņēmu no grāmatas, kurai būtu jābūt uz katras mežģīņu adītājas naktsgaldiņa: Victorian Lace Today. No tās esmu uzadījusi jau kādus piecus lakatus un šalles, un tie visi ir ļoti glīti.

Tā kā diegs bija ļoti smalks, izvēlējos mazākas adatas nekā norādīts aprakstā, tāpēc man vajadzēja uzadīt arī vairāk raportu (15 vietā 19). Arī maliņu adīju citādāku. Aprakstā dotā man kaut kā neaizgāja.


Beigu beigās ar lakatu esmu ļoti apmierināta. Šķiet, ka ir izdevies glīts.

Mana pirmā Orenburgas šalle

Tāpēc, ka mani joprojām interesē dažādas lakatu un šaļļu adīšanas tehnikas, un tāpēc, ka sāku ko tādu adīt dēļ bērnības atmiņām par krievu sievietēm, kuras padomju laikos Rīgas Centrāltirgū pārdeva pašadītus Orenburgas lakatus, jau pirms krietna laika Interweave Knits nopirku vienu grāmatiņu par tiem. 


Es šo tehniku vēl nepārvaldīju, bet man patika doma, ka no vienas sānu malas uzlasa valdziņus un pēc tam abas "zobainās" mežģīņu maliņas ada kopā ar pārējo šalles ķermenīti, lai neko nenoraucot beigās pieadītu arī trūkstošo augšējo malu.

Atpakaļ no brīvdienām

Esmu atgriezusies no raženām un laimīgi aizvadītām brīvdienām, lai atkaļ ķertos pie adīšanas un atgūtu laiku, kad dažādu iemeslu dēļ to nevarēju darīt.

Tā kā sāku margot ar lielu aizrautību un maz laika meklēt aprakstus, izadīju gandrīz vienīgo aprakstu, kuru zinu no galvas - manis pašas radīto. Nedaudz to uzprišināju, lai izskatās sakoptāks un rūpīgāks. Tagad vienīgais, kas man vēl atliek, ir uzrakstīt aprakstu, iedot kādam, lai to realizē, un publicēt savu gara bērnu Ravelry. 

Lielas kastes, mazas kastes

Vakar mēs devāmies uz "La Fábrica de Cajas", lai saņemtu pasūtītās kastītes. Rezultāts mums ļoti patika, kastītes ir glītas, turklāt arī roku darbs. 

Pēc tam, kad bijām apmetuši loku un jau devāmies atpakaļ uz mašīnu, mans vīrs pēkšņi izsaucās: Paskaties, kāda sena lāde! Tur tā bija, pagājušā gadsimta lāde ar slēdzenēm, liekta koka ribām un metāla stūru stiprinājumiem. Tai trūka vienīgi ādas rokturi sānos, kas nezināmu iemeslu dēļ bija nogriezti.

Stikla zīlītes

Vakar no darba netālajā ķīniešu veikalā uzgāju šīs stikla zīlītes un, kā jau tas bija sagaidāms, nespēju atturēties tās nenopirkusi. Krāsas bija patīkamas, un pērlītes man vienmēr ir patikušas, tādēļ pametu veikalu ar pāris komplektiem somā.


Patiesībā jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidri redzams, ka katrā kastītē ir divu veidu pērlītes, kas zaudēs krāsu pēc pirmās tikšanās ar ūdeni vai pēc ilgākas saskarsmes ar spožāku sauli. Bet tās es vienkārši neizmantošu. Ķīniešu veikala cenas ir tik draudzīgas, ka tās atļauj pircējam nodoties šāda veida greznībai.


Šīs pērlītes es nedomāju izmantot nevienā adīšanas darbā. Tādiem mērķiem es Pontehosu ielas rokdarbu veikalos iepērku uzreiz pus kilogramu zīlīšu, kas turklāt ir arī daudz lielākas. Ar šīm es domāju ko izšūt. Vai uzdarināt kādu brošu labākajās Baibas un Tamboradatas tradīcijās.

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Šonedēļ pastnieks man atnesa vērpēju žurnālu Spin Off. Tas ir pilns ar interesantiem rakstiem un kārdinošām reklāmām. Kad šķirstu šādus žurnālus, mani pārņem balta skaudība uz Amerikas Savienoto Valstu rokdarbniekiem. Viņiem ir viss. Pilnīgi viss.  Un runa jau nav tikai par nopērkamām lietām. Tās visas iespējams iegūt arī dzīvojot Latvijā vai Spānijā. Man ir prieks, ka kaut kur pasaulē ļaudis joprojām kopj adīšanas, aušanas, vērpšanas, izšūšanas tradīcijas...


Starp citu, ieskatījos Vikipēdijā un atklāju, ka spin off  "ir anglosakšu termins, ar kuru apzīmē projektu, kas radies kā cita, agrāka projekta turpinājums [..]." Izklausās cerīgi, vai ne?

Otrā Adīšanas darbnīcas nodarbība

Vakar vakarā mēs, dažas adītājas, pulcējāmies uz Otro Adīšanas darbnīcas nodarbību. Darbnīcas mērķis ir ar praktiskiem padomiem palīdzēt adītājām tikt galā ar Ērika Engelna Trahtentuhu B. Tā nu mēs tikāmies jau ierastajā vietā, un mums piepulcējās arī divas jaunas dalībnieces. Laiks pagāja adot un runājoties, un mūsu labo garastāvokli nespēja sabojāt pat nīgrais un nelaimīgas viesmīlis.

Darbnīca man ir palīdzējusi saprast, ka ne visām adītājām mežģīņraksti padodas tik viegli un vienkārši kā man, ka ir ļaudis, kuriem tie prasa koncentrēšanos un piepūli. Ja es to būtu zinājusi ātrāk, būtu izvēlējusies vienkāršāku modeli, bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Par spīti visām grūtībām mēs tomēr pamazām virzāmies uz priekšu, un domāju, ka beigu beigās arī sasniegsim mērķi, lai arī tas mums prasīs vairāk laika.

Man ļoti patīk dalīties ar savu adīšanas pieredzi un prasmēm, tāpēc jau domāju par nākamajām darbnīcām. Mēs varētu iemācītes pečvorku, adīt latviešu dūraiņus un turku zeķes...

Garā pupa

Jau pirms kāda laika radīju savu pirmo mežģīņu lakatu, ko uzadīju no balta lina ar sarkanām stikla zīlītēm. Protams, parādīju to saviem adatu brāļiem un māsām, kurus satieku vismaz reizi mēnesī, un viņi man ieteica uzadīt šādu pašu, bet lielāku lakatu, lai fotogrāfijas un aprakstu nosūtītu Knitty.

Simbolisku un patriotisku motīvu dēļ es gribēju lakatu adīt no Latvijā vērptas vilnas, ko, kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, nesen arī saņēmu. Tā nu jau divas dienas adu savu Garo pupu. Nu, neesmu es bārene, un tāpat man nemāk ne prātā doties prom no šejienes, bet centrālais lakata motīvs man ļoti atgādina pupas stiebru.

Esmu uzlabojusi aprakstu, pagaidām tā ir tikai sākuma daļa, bet ir doma nedaudz mainīt arī noslēdzošo joslu.

Pastnieks zvana divreiz. Dzija

Šonedēļ man pienāca divas kartona kastes ar līmlenti, uz kuras ziliem burtiem rakstīts Latvijas Pasts. Tajās atradās nedaudz vairāk nekā divi kilogrami Latvijā vērpta Latvijas aitu vilna.

Patriotisku motīvu dēļ man pēdējā laikā aizvien spēcīgāk uzmācās vēlēšanās adīt mežģīnes no Latvijas vilnas. Sāku to meklēt un interesēties, kur tādu varētu dabūt, bet pa to laiku nopirku Fēru salās vērptu vienkārtīgo vilnu, kas izrādījās ļoti nevienmērīga - vietām nesamērīgi bieza, vietām atkal tik smalka un plāna, ka pavediens pārplīsa.

Tā nu ar Daigas palīdzību (viņai nav bloga, bet te varat redzēt viņas Ravelry profilu un lieliskos rokdarbus) esmu laimīgi tikusi pie divien kg vienkārtīgas vilnas dažādās krāsās. Sarkano (daļa no tās jau ir paglabāta manai adatu māsai Annai) un pelēko jau esmu satinusi kamolos. Dzijā bija krietni daudz augu izcelsmes krikumu, un kamolus tinot tos lasīju ārā, bet daļa no tiem vienalga vēl ir saķērušies pavedienā. Par spīti tam, priecājos par jaunieguvumu un domāju par dažādajām un skaistajām lietām, ko no dzijas adīšu.

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Rakstu ar nelielu novēlošanos, bet pēdējā laikā esmu ievērojami zaudējusi ātrumu un ilgojos pēc atvaļinājuma. Ķersimies vērsim pie ragiem, gribēju pastāstīt, ka pagājušajā nedēļā pastnieks man atnesa šovasaras Interweave Knits.

Man šis žurnāls patīk, patīk tik ļoti, ka esmu to pat pasūtījusi. Un ne jau modeļu dēļ, tos es gandrīz nekad neadu, bet gan rakstu un glītu lietu reklāmu dēļ. Patiesību sakot, es pat nedaudz apskaužu Savienoto Valstu adītājas: tur ir daudz dziju ražotāju, nometņu un citādu aktivitāšu, kas saistītas ar tekstila padarīšanām.

Turklāt Starptautiskajā publiskajā adīšanas dienā mana draudzene Anna man uzdāvin;aja vēl vienu amerikāņu žurnālu, ko iepriekš nebiju redzējusi: Designer Knitting. Nezinu kā citos numuros, bet šajā ir daudz mežģīņadījumu, un tie man ļoti patīk.

Kokvilnas šķidrauts

Es pašlaik gaidu, kad no Latvijas pienāks vienkārtīgā vilnas dzija, un tikām adu no tā, kas nu man šeit ir. Šoreiz manās rokās ir nonācis sens, pirms kādiem 15 gadiem Valensijā ražots kokvilnas diegs. Arī lakats ir jau reiz adīts, un man tas tīri labi patīk. Varat atrast aprakstu šeit.

Šoreiz izmantoju caurspīdīgas un nedaudz sudrabotas pērlītes. Man labāk patīk kaut kas spilgtāks, bet šis ir tāds pa pusei pasūtījums, un nākamā lakata īpašniece negrib neko izlecošu.

Mans Trahtentuhs B II

Jau kādu laiku atpakaļ es pabeidzu savu Trahtentuhu B II, un beidzot esmu atradusi laiku, lai pastāstītu par šo nelielo piedzīvojumu. Un tāds tas ir dažādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs kopā ar dažām draudzenēm nolēmām kopā adīt šo lakatu. Tāds savdabīgs KALs, turklāt šoreiz arī klātienē. Ja kāda no jums dzīvo Madridē un vēlas mums pievienoties, laipni aicināta!

Otrkārt tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad es savērpu vienā divus smalkus diedziņus. Turklāt izdarīju to ar savu vārpstiņu vulgaris. Lieldienu nedēļā nopirku Adelē apmēram 300 g bēšas krāsas zīda diega, un jau paspēju uzdīt vienai kolēģei šalli. Bet pa tam lāgam ievēroju arī, ka šis materiāls viens pats ir ļoti slīdīgs, tāpēc diegi (gluži negribot) izraujas ar pārsteidzošu vieglumu, tāpēc ņēmu vien lielo lina diegu spoli, ko ome man tieši bija atdāvinājusi, un sāku vērpt dieziņus kopā. Abi diegi ir ļoti smalki, un man bija vajadzīgs daudz laika un pacietības, lai vērpšanu pabeigtu.

Man šķiet, ka lakats ir izdevies, par spīti tam, ka sākuma motīvu saadīju vairāk nekā nepieciešams, un līdz ar to viss darbs iznāca daudz daudz lielāks. Toties tas ir smalks un mežģīņains, un tam piemīt zīda glītais mirdzums un lina raupjums, kas man ļoti patīk. Šķiet, ka šis ir viens no nedaudzajiem darbiem, ko paturēšu pati sev valkāšanai.

Pastnieks zvana divreiz. Zhurnahli

Kā jau būsiet pamanījušas, mani ļoti interesē mežģīņu adīšana. Ļaujoties šai kaislībai arī pasūtīju žurnāla Piecework trešo mežģīnēm veltīto laidienu. Iespējams, ka saistīju ar to pārāk lielas cerības, un kā jau tas šādās reizēs notiek, smagi vīlos.

Uz žurnāla pirkšanu mani pamudināja arī uz vāka redzamais maisiņš un raksts par vācu mežģīņu dizaineri Herbertu Nieblingu. Domāju, ka varbūt būs publicēts kāda viņa darba apraksta, bet kas tev deva! Ģermāņa galdautu rakstu iedvesmotais maisiņš arī bija vienīgais (man) interesantais apraksts visā izdevumā, kurš tomērt varēja būt drusku biezāks. Viss pārējais bija veltīts knitelēšanai un citām tehnikām, ko es līdz šim neesmu praktizējusi.

Tiesa, jāatzīst, ka viens raksts bija veltīts spāņu mežģīņu lakatiem jeb mantiljām. Lai arī tie man allaž ir patikuši, nebūtu šo žurnālu pirkusi, ja vien man būtu bijusi iespēja to pašķirstīt.

Kaut kas ļoti smalks

Lieldienu nedēļā “Adelē” nopirku Itālijā ražotu zīda diegu, no kura jau biju sākusi tamborēt vienu jaciņu, bet tā man kaut kā negāja un negāja uz priekšu. Tad nu sāku kaut ko, kas man vienmēr iet - mežģīņu šalli. 

Šalle ir kompilācija no raksta, ko adīja kāda mana draudzene un kurš man iepatikās, un no Viktorijas laika maliņas. Man vajadzēja tikai drusku parēķināt, lai nevienā vietā tā nebūtu pārāk īsa vai gara. Tas arī viss.

Malā ieadīju svītru ar caurspīdīgām stikla zīlītēm, lai arī tās šajās, ar telefonu uzņemtajās fotogrāfijās, nemaz nav redzamas.


Tā kā zīds viens pats ir ļoti slidens, un diegi no adījuma viegli izraujas, nolēmu zīda pavedienu savērpt kopā ar tāda paša resnuma (pareizāk gan būtu jāsaka - smalkuma) diedziņu. Darīju to ar vārpstiņas palīdzību, un jāatzīst, ka tas ir visai garlaicīgs un laikietilpīgs process. Tāpēc turpinu sapņot par ratiņu lietošanas kārtībā. Un tikām adu Trachtentuch B ceturtdienas adīšanas palīdzības nodarbībām. Par tām smalkāk turpmāk. 

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Kā jau rakstīju iepriekšējā reizē, pēc tam, kad biju pabeigusi Zemenītes sniegā, man iestājās radošā krīze. Tā bija ne tikai negaidīta, bet arī diezgan spēcīga.


Bet labā ziņa ir tā, ka ar to jau esmu tikusi galā. Lielā mērā tas ir noticis pateicoties žurnālam Knitting Traditions, kas nu jau pirms kāda laiciņa man pienāca no Savienotajām Valstīm. Žurnāls ie lielisks! Un to saku es, kaut parasti esmu visai skopa ar šādām uzslavām.

Kā jau vēsta žurnāla nosaukums (Adīšanas Tradīcijas), tas stāsta par adīšanas tradīcijām dažādās zemēs. Man visvairāk patīk turku zeķes (tās sāk adīt no papēža) un Viktorijas laika mežģīņu šaļļu maliņas. Nav vieta šaubām, šis ir viens no maniem vērtīgākajiem ieguvumiem.

Zemenītes sniegā

Adot šo lakatu, es atcerējos latviešu tautas pasaku "Zemenītes sniegā". Protams, krāsu dēļ.

Lakats ir adīts no lina (100 %) ar stikla pērlītēm. Šis ir mans pirmais pašas radītais dizains. Nu, nekas sarežģīts, vienkārša variācija par lakatos tik izplatīto lapu motīvu.

Sākumā uzmetu 4 valdziņus (2 + 2 malu valdziņi) un noadīju 18 kārtas rievorajā rakstā (labiski turpu, labiski atpakaļ). Beidzot pēdējo kārtu darbu pagriež par 90º un uzlasa 9 lakata iesākuma valdziņus no malas, atkal pagriež par 90º un uzlasa 3 (2 + 1 malas valdziņš). Šī metode nav mans izgudrojums, to noskatīju kāda lakata aprakstā un man tas šķita ērts un glīts.


Pabeidzu lakatu, izmazgāju, ievilku diegu galus, un man pēkšņi uzmācās negaidīta "pēcdzemdību" depresija. Tagad mani pilnībā ir pametusi iedvesma un šķiet, ka neviens adīklis vairs īsti nav pabeigšanas vērts...

Kāpēc tu to dari?

Pēdējā laikā diezgan regulāri klausos amatniecībai (tai skaitā adīšanai) veltītus podkastus. Diemžēl tie visi ir angļu valodā. Ja arī Tevi aizrauj šī nodarbe un atrodi kādu podkastu latviski vai spāniski, noteikti padod man ziņu!


Podkasti ir tik pat dažādi kā to autori. Daži man patīk vairāk, citi mazāk, bet visi palīdz uzlabot angļu valodas zināšanas un lieku reizi atgādina, ka pasaule ir daudz lielāka par Madridi.

Vienā no podkastiem (es meklēju, meklēju, kurā tieši, bet tā arī nevarēju atrast) tā autore kādā amatniecības gadatirgū aptaujāja ļaudis, kāpēc viņi darina lietas. Arī es jau kādu laiku biju par to domājusi.

Man ļoti patīk ātri kustināt pirkstus. Bērnībā gribēju mācīties spēlēt klavieres, un mana vecmāmiņa pat bija ar mieru atdot man savas melnās klavieres ar bronzas svečturiem, bet māte nosprieda, ka es tikai taisīšu troksni, un tā no spēlēšanas nekas nesanāca.

Jau no mazotnes redzēju, ka visas ģimenes sievietes nodarbojas ar rokdarbiem: vecvecmāmiņa šuva manām lellēm cepures un mēteļus, abas vecmāmiņas auda un adīja, mamma mācījās šūšanas, tamborēšanas un adīšanas kursos. Kopš tā laika, adot zeķes vai džemperus, es jūtos saistīta ar visām ģimenes sievietēm, kuras garajos ziemas vakaros (un ne tikai tad) vērpa, šuva, izšuva un adīja.

Man patīk pieskarties vilnai, linam, zīdam…
Man patīk, ka no salīdzinoši smalka diega iespējams rādīt lielas (un ne tik lielas) lietas.
Man patīk tās dāvināt.
Man patīk rādīt pašai ar savām rokām (un arī galvu, protams). Tas man dod sajūtu, ka šajā dzīvē kaut kam tiešām deru.

Un tu, kāpēc to dari tu?

Pastnieks zvana divreiz. Grāmatas II

Vēl pirms vēsturiskā vulkāna izvirduma nu jau iemīļotajā angļu interneta grāmatu veikalā Book Depository nopirku dažas rokdarbu grāmatas. Par izšūšanu. Un nupat man ir pienākusi pirmā - Beaded Embelishment.


Grāmatā ir atrodami pērlīšu izšūšanas pamatdūrieni (tādu ir tikai 4!) un cita noderīga informācija, kā arī iedvesmojoši piemēri. Man jau sen gribējās izšūt kādu pērlīšu brošu vai ko citu ļoti glītu.

Patiesībā šis stāsts ir par manu vecvecmāmiņu Minnu Krauklis. Es viņu iepazinu jau vecu. Viņa šuva manām lelēm glītas cepures un mētelīšus ar Latvijas laika pogām un tajās retajās reizēs, kad redzējāmies, rādīja, kā savērt uz diega pērlītes. Dīvainā kartā šīs mazās stikla bumbiņas man joprojām asociējas tieši ar viņu. Un ļoti patīk.

Zīda ziedi

Es visu laiku sev solos vairs neizgatavot nelielus, kopā salipināmus gabaliņus, jo no tiem iecerētie izstrādājumi parasti paliek pusratā, un beigās ir tikai izķēzīts materiāls, un ķeska, ar kuru neko nevar iesākt. Bet...


Pirms kāda laika savas Ravelry draudzenes Daigas darbos atradu šīs tamborētās puķes ar saiti uz Petite Pimprenelle blogu ar puķu shēmu.

Kad Adelē iegādāju Itālijā ražotu zīda diegu, nolēmu pamēģināt tamborēt. Un te nu tie ir - zīda ziedi. Nezinu, kas tur galu galā varētu iznākt, ir doma par vieglu vasaras jaciņu ar pusgarām piedurknēm… 


Ak, visi dievi un zivtiņas sīkās, palīdziet man šo domu iemiesot dzīvē! 

Metro un šķidrauts

Pēc nostāvēšanās rokdarbu grozā beidzot esmu ievilkusi diegus, izmazgājusi un izžāvējusi divus jau pirms krietna laika iesāktus darbus.  


Šķidrauts
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Vienīgi šķiet, ka izmantoju tievāku diegu (50 % lins, 50 % kokvilna). Vajadzīgo svaru un kritumu lakatam piešķir pērlītes, turklāt tās arī patīkami tikšķ, noliekot to uz kādas cietas virsmas. Ar trīsturainu izstrādājumu žāvēšanu gan man parasti ir problēmas, nu, kaut kā nesanāk izstiept vienmērīgi un simetriski... 

Madrides metro
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Nedaudz gan to mainīju, neadīju simetrisku, jo tas, manuprāt, pavisam nebija nepieciešams. 
Visu procesu aizkavēja pēkšņa dzijas izbeigšanās neilgi pirms biju pabeigusi adīt maliņu. Nācās pasūtīt no Ķīnas vēl vienu spolīti, un kamēr sūtījums pienāca, pagāja savas trīs nedēļas. Bet nupat šalle ir pabeigta. Sanākusi varbūt drusku par īsu, bet domājams, ka valkājot izstiepsies. Materiāls (45 % kašmirs, 55 % zīds) ir ļoti, ļoti patīkams un mīksts.

Pastnieks zvana divreiz. Dzija

Lieldienu brīvdienās apciemoju dzimto zemi. Kā vienmēr, kad viesojos Latvijā, nespēju iztikt arī bez dzijas piepirkšanas. Tas pārvērties par ieradumu, kuram visiem spēkiem pretojos, bet beigu beigās vienalga daļa kofera satura ir dažādas šķiedras. Turklāt jāatzīst, ka Latvijā dzija ir lētāka nekā Spānijā. Varbūt tāpēc, ka ir vairāk adītāju...

Vispirms  Dziju veikalā (ar draudzenes, arī adītājas, palīdzību pa pastu) iegādājos apmēram 1 kg trīskārtīga balta lina diega, jo mani no vecmāmiņas mantotie baltā lina krājumi nupat ir gandrīz pilnībā izsīkuši, bet man no tā ļoti patīk adīt šalles un galdautus.

Tad gluži nejauši iegājām veikalā  Hobbywool, un mans līgavainis salielīja kādu pečvorka tehnikā adītu izstrādājumu. Tā kā viņš ilgi, jau gadiem, lūdza man uzadīt ko arī viņam, teicu: Labi, tad izvēlies savai vestei dziju! Un mēs nopirkām 300 g Regia zeķu dziju. Tagad adu vesti, un šķiet, ka ar šo daudzumu būs par maz...

Pa ceļam uz ciemiem Miera ielā, nevarēju neieiet arī  Adelē, kas pie Dzemdību nama. Nu, tā pat vien, tikai paskatīties. Un izgāju no veikala ar 340 g gaiši bēša zīda diega. Tieši tik, cik nepieciešams plānai vasaras jaciņai.

Un visbeidzot, atgriežoties Madridē, mani gaidīja paziņojums par sīkpaku no Ķīnas. Tas bija tintes zils kašmirs ar zīdu, ko biju pasūtījusi, lai varētu pabeigt šalli  Madrides metro.