Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Rakstu ar nelielu novēlošanos, bet pēdējā laikā esmu ievērojami zaudējusi ātrumu un ilgojos pēc atvaļinājuma. Ķersimies vērsim pie ragiem, gribēju pastāstīt, ka pagājušajā nedēļā pastnieks man atnesa šovasaras Interweave Knits.

Man šis žurnāls patīk, patīk tik ļoti, ka esmu to pat pasūtījusi. Un ne jau modeļu dēļ, tos es gandrīz nekad neadu, bet gan rakstu un glītu lietu reklāmu dēļ. Patiesību sakot, es pat nedaudz apskaužu Savienoto Valstu adītājas: tur ir daudz dziju ražotāju, nometņu un citādu aktivitāšu, kas saistītas ar tekstila padarīšanām.

Turklāt Starptautiskajā publiskajā adīšanas dienā mana draudzene Anna man uzdāvin;aja vēl vienu amerikāņu žurnālu, ko iepriekš nebiju redzējusi: Designer Knitting. Nezinu kā citos numuros, bet šajā ir daudz mežģīņadījumu, un tie man ļoti patīk.

Kokvilnas šķidrauts

Es pašlaik gaidu, kad no Latvijas pienāks vienkārtīgā vilnas dzija, un tikām adu no tā, kas nu man šeit ir. Šoreiz manās rokās ir nonācis sens, pirms kādiem 15 gadiem Valensijā ražots kokvilnas diegs. Arī lakats ir jau reiz adīts, un man tas tīri labi patīk. Varat atrast aprakstu šeit.

Šoreiz izmantoju caurspīdīgas un nedaudz sudrabotas pērlītes. Man labāk patīk kaut kas spilgtāks, bet šis ir tāds pa pusei pasūtījums, un nākamā lakata īpašniece negrib neko izlecošu.

Mans Trahtentuhs B II

Jau kādu laiku atpakaļ es pabeidzu savu Trahtentuhu B II, un beidzot esmu atradusi laiku, lai pastāstītu par šo nelielo piedzīvojumu. Un tāds tas ir dažādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs kopā ar dažām draudzenēm nolēmām kopā adīt šo lakatu. Tāds savdabīgs KALs, turklāt šoreiz arī klātienē. Ja kāda no jums dzīvo Madridē un vēlas mums pievienoties, laipni aicināta!

Otrkārt tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad es savērpu vienā divus smalkus diedziņus. Turklāt izdarīju to ar savu vārpstiņu vulgaris. Lieldienu nedēļā nopirku Adelē apmēram 300 g bēšas krāsas zīda diega, un jau paspēju uzdīt vienai kolēģei šalli. Bet pa tam lāgam ievēroju arī, ka šis materiāls viens pats ir ļoti slīdīgs, tāpēc diegi (gluži negribot) izraujas ar pārsteidzošu vieglumu, tāpēc ņēmu vien lielo lina diegu spoli, ko ome man tieši bija atdāvinājusi, un sāku vērpt dieziņus kopā. Abi diegi ir ļoti smalki, un man bija vajadzīgs daudz laika un pacietības, lai vērpšanu pabeigtu.

Man šķiet, ka lakats ir izdevies, par spīti tam, ka sākuma motīvu saadīju vairāk nekā nepieciešams, un līdz ar to viss darbs iznāca daudz daudz lielāks. Toties tas ir smalks un mežģīņains, un tam piemīt zīda glītais mirdzums un lina raupjums, kas man ļoti patīk. Šķiet, ka šis ir viens no nedaudzajiem darbiem, ko paturēšu pati sev valkāšanai.