Lakats XXL

Nu jau pirms vairāk nekā mēneša pabeidzu vienu milzu lakatu no Pāces vienkārtīgās vilnas. Biju to iesākusi jau vasarā, bet vienā brīdi atstāju adīkli novārtā. Un ne jau karstuma dēļ, jūnija 30º adīju svilpodama, bet gan tāpēc, ka topošais lakats vairs neietilpa manā rokdarbu maisiņā.

Galdauti

Foto Ilmārs Sieks

Tā ir acīmredzama patiesība, ka man patīk darināt gana sarežģītas, relatīvi lielas un plakanas lietas, tāpēc šobrīd džemperi un jakas pieder pagātnei. Mans sapnis ir uzadīt ļoti mežģīņotus aizkarus no ļoti plāna diega studijai, kuras pašlaik man vēl nav.

Lina un zīda lapas

Šo lakatu adīju no diviem diedziņiem: lina un zīda. Šie materiāli man pēdējā laikā ir ļoti iepatikušies. Tie ir patīkami uz tausti, šoreiz arī krāsa ir ļoti glīta, un zīds darbam piešķir tādu slāpētu mirdzumu.


Aprakstu ņēmu no grāmatas, kurai būtu jābūt uz katras mežģīņu adītājas naktsgaldiņa: Victorian Lace Today. No tās esmu uzadījusi jau kādus piecus lakatus un šalles, un tie visi ir ļoti glīti.

Tā kā diegs bija ļoti smalks, izvēlējos mazākas adatas nekā norādīts aprakstā, tāpēc man vajadzēja uzadīt arī vairāk raportu (15 vietā 19). Arī maliņu adīju citādāku. Aprakstā dotā man kaut kā neaizgāja.


Beigu beigās ar lakatu esmu ļoti apmierināta. Šķiet, ka ir izdevies glīts.

Mana pirmā Orenburgas šalle

Tāpēc, ka mani joprojām interesē dažādas lakatu un šaļļu adīšanas tehnikas, un tāpēc, ka sāku ko tādu adīt dēļ bērnības atmiņām par krievu sievietēm, kuras padomju laikos Rīgas Centrāltirgū pārdeva pašadītus Orenburgas lakatus, jau pirms krietna laika Interweave Knits nopirku vienu grāmatiņu par tiem. 


Es šo tehniku vēl nepārvaldīju, bet man patika doma, ka no vienas sānu malas uzlasa valdziņus un pēc tam abas "zobainās" mežģīņu maliņas ada kopā ar pārējo šalles ķermenīti, lai neko nenoraucot beigās pieadītu arī trūkstošo augšējo malu.

Atpakaļ no brīvdienām

Esmu atgriezusies no raženām un laimīgi aizvadītām brīvdienām, lai atkaļ ķertos pie adīšanas un atgūtu laiku, kad dažādu iemeslu dēļ to nevarēju darīt.

Tā kā sāku margot ar lielu aizrautību un maz laika meklēt aprakstus, izadīju gandrīz vienīgo aprakstu, kuru zinu no galvas - manis pašas radīto. Nedaudz to uzprišināju, lai izskatās sakoptāks un rūpīgāks. Tagad vienīgais, kas man vēl atliek, ir uzrakstīt aprakstu, iedot kādam, lai to realizē, un publicēt savu gara bērnu Ravelry. 

Kokvilnas šķidrauts

Es pašlaik gaidu, kad no Latvijas pienāks vienkārtīgā vilnas dzija, un tikām adu no tā, kas nu man šeit ir. Šoreiz manās rokās ir nonācis sens, pirms kādiem 15 gadiem Valensijā ražots kokvilnas diegs. Arī lakats ir jau reiz adīts, un man tas tīri labi patīk. Varat atrast aprakstu šeit.

Šoreiz izmantoju caurspīdīgas un nedaudz sudrabotas pērlītes. Man labāk patīk kaut kas spilgtāks, bet šis ir tāds pa pusei pasūtījums, un nākamā lakata īpašniece negrib neko izlecošu.

Mans Trahtentuhs B II

Jau kādu laiku atpakaļ es pabeidzu savu Trahtentuhu B II, un beidzot esmu atradusi laiku, lai pastāstītu par šo nelielo piedzīvojumu. Un tāds tas ir dažādu iemeslu dēļ.

Pirmkārt jau tāpēc, ka mēs kopā ar dažām draudzenēm nolēmām kopā adīt šo lakatu. Tāds savdabīgs KALs, turklāt šoreiz arī klātienē. Ja kāda no jums dzīvo Madridē un vēlas mums pievienoties, laipni aicināta!

Otrkārt tāpēc, ka šī bija pirmā reize, kad es savērpu vienā divus smalkus diedziņus. Turklāt izdarīju to ar savu vārpstiņu vulgaris. Lieldienu nedēļā nopirku Adelē apmēram 300 g bēšas krāsas zīda diega, un jau paspēju uzdīt vienai kolēģei šalli. Bet pa tam lāgam ievēroju arī, ka šis materiāls viens pats ir ļoti slīdīgs, tāpēc diegi (gluži negribot) izraujas ar pārsteidzošu vieglumu, tāpēc ņēmu vien lielo lina diegu spoli, ko ome man tieši bija atdāvinājusi, un sāku vērpt dieziņus kopā. Abi diegi ir ļoti smalki, un man bija vajadzīgs daudz laika un pacietības, lai vērpšanu pabeigtu.

Man šķiet, ka lakats ir izdevies, par spīti tam, ka sākuma motīvu saadīju vairāk nekā nepieciešams, un līdz ar to viss darbs iznāca daudz daudz lielāks. Toties tas ir smalks un mežģīņains, un tam piemīt zīda glītais mirdzums un lina raupjums, kas man ļoti patīk. Šķiet, ka šis ir viens no nedaudzajiem darbiem, ko paturēšu pati sev valkāšanai.

Kaut kas ļoti smalks

Lieldienu nedēļā “Adelē” nopirku Itālijā ražotu zīda diegu, no kura jau biju sākusi tamborēt vienu jaciņu, bet tā man kaut kā negāja un negāja uz priekšu. Tad nu sāku kaut ko, kas man vienmēr iet - mežģīņu šalli. 

Šalle ir kompilācija no raksta, ko adīja kāda mana draudzene un kurš man iepatikās, un no Viktorijas laika maliņas. Man vajadzēja tikai drusku parēķināt, lai nevienā vietā tā nebūtu pārāk īsa vai gara. Tas arī viss.

Malā ieadīju svītru ar caurspīdīgām stikla zīlītēm, lai arī tās šajās, ar telefonu uzņemtajās fotogrāfijās, nemaz nav redzamas.


Tā kā zīds viens pats ir ļoti slidens, un diegi no adījuma viegli izraujas, nolēmu zīda pavedienu savērpt kopā ar tāda paša resnuma (pareizāk gan būtu jāsaka - smalkuma) diedziņu. Darīju to ar vārpstiņas palīdzību, un jāatzīst, ka tas ir visai garlaicīgs un laikietilpīgs process. Tāpēc turpinu sapņot par ratiņu lietošanas kārtībā. Un tikām adu Trachtentuch B ceturtdienas adīšanas palīdzības nodarbībām. Par tām smalkāk turpmāk. 

Zemenītes sniegā

Adot šo lakatu, es atcerējos latviešu tautas pasaku "Zemenītes sniegā". Protams, krāsu dēļ.

Lakats ir adīts no lina (100 %) ar stikla pērlītēm. Šis ir mans pirmais pašas radītais dizains. Nu, nekas sarežģīts, vienkārša variācija par lakatos tik izplatīto lapu motīvu.

Sākumā uzmetu 4 valdziņus (2 + 2 malu valdziņi) un noadīju 18 kārtas rievorajā rakstā (labiski turpu, labiski atpakaļ). Beidzot pēdējo kārtu darbu pagriež par 90º un uzlasa 9 lakata iesākuma valdziņus no malas, atkal pagriež par 90º un uzlasa 3 (2 + 1 malas valdziņš). Šī metode nav mans izgudrojums, to noskatīju kāda lakata aprakstā un man tas šķita ērts un glīts.


Pabeidzu lakatu, izmazgāju, ievilku diegu galus, un man pēkšņi uzmācās negaidīta "pēcdzemdību" depresija. Tagad mani pilnībā ir pametusi iedvesma un šķiet, ka neviens adīklis vairs īsti nav pabeigšanas vērts...

Metro un šķidrauts

Pēc nostāvēšanās rokdarbu grozā beidzot esmu ievilkusi diegus, izmazgājusi un izžāvējusi divus jau pirms krietna laika iesāktus darbus.  


Šķidrauts
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Vienīgi šķiet, ka izmantoju tievāku diegu (50 % lins, 50 % kokvilna). Vajadzīgo svaru un kritumu lakatam piešķir pērlītes, turklāt tās arī patīkami tikšķ, noliekot to uz kādas cietas virsmas. Ar trīsturainu izstrādājumu žāvēšanu gan man parasti ir problēmas, nu, kaut kā nesanāk izstiept vienmērīgi un simetriski... 

Madrides metro
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Nedaudz gan to mainīju, neadīju simetrisku, jo tas, manuprāt, pavisam nebija nepieciešams. 
Visu procesu aizkavēja pēkšņa dzijas izbeigšanās neilgi pirms biju pabeigusi adīt maliņu. Nācās pasūtīt no Ķīnas vēl vienu spolīti, un kamēr sūtījums pienāca, pagāja savas trīs nedēļas. Bet nupat šalle ir pabeigta. Sanākusi varbūt drusku par īsu, bet domājams, ka valkājot izstiepsies. Materiāls (45 % kašmirs, 55 % zīds) ir ļoti, ļoti patīkams un mīksts.

Šķidrauts

Iepriekšējo šalli tā arī nevarēju pabeigt, jo man pietrūka nedaudz dzijas. Pasūtīju. Tagad jāgaida, kamēr pienāks. Bet tikām bija jāuzsāk adīt kas cits. Ravelry ieraudzīju šo lakatu, un man tas ļoti iepatikās. Tik ļoti, ka nopirku pat aprakstu. Ar tiem aprakstiem ir tā, ka pēc shēmu aplūkošanas kļūst skaidrs, ka ar nelielu piepūli varētu visu izdomāt tāpat vien, bet cilvēks jau pēc dabas ir slinks...

Šī, šķiet, ir pirmā reize, kad adu ar pavedienu, ko angliski sauc zirnekļa pavediens (cobweb). Diegs tiešām ir smalks, ne nu gluži kā zirnekļa tīkls, bet nu apmēram. Parasti tādus tinu vairākus kopā, bet šoreiz man ir tikai kādi 100 g, tāpēc atstāju vien kā ir.

Raksts pēc būtības tiešām ir ļoti vienkāršs - ir trīs kopā saadīti valdziņi (divi nocelti, viens labiski, noceltos pārceļ pāri), kuriem abās pusēs ir divi apmetumi; nākamā josla ir viens labiskais valdziņš no kura katrā sestajā kārtā izada deviņus valdziņus (tās ir lapiņas).

Visvairāk man patīk pērlīšu ieadīšanas veids, kura dēļ tad arī bija vērts aprakstu pirkt. Pērlītes nav jāsaver uz diega! Šis process man parasti šķiet visai apnicīgs, pēc tam tas diegs pinas un piņķerējas, pērlītes ir jāpārbīda... Bet nē, šeit nav nekā tamlīdzīga! Nepieciešama tikai 1 mm tamboradata un palielas pērlītes. Uzver bumbiņu uz adatas un izvelk cauri valdziņu. Viss! Ļoti vienkārši un patīkami.

Šis būs tāds vasaras lakats, ko uzmest plecos gaisa kondicionieru koncentrācijas vietās. Pērlīšu dēļ gan adīklis nav ļoti sabiedrisks, bet esmu tikusi jau tik tālu, ka rindas ir visai garas. Gan jau kaut kā varēšu tās savienot ar metro pavadīto laiku.

Šalle "Madrides metro"

Man vajadzēja kādu nelielu adīkli, kas neaizņemtu daudz vietas un ko varētu iemest somā, lai izvilktu kādā brīvā brīdī - braucot metro (tā radās nosaukums), brokastojot, skatīties TV, kaut ko gaidot… -, jo mans iepriekšējais rokdarbs bija kļuvis tik liels un galvenokārt jau piņķerīgs, ka to vairs nevarēja vest sabiedrībā.

Tā nu es sāku meklēt ko skaistu un gana interesantu. Apskatījos Knitty, bet turienes šalles mani īsti nepārliecināja, tāpēc uzmetu aci saviem Ravelry krājumiem. Un tur ieraudzīju Eunny Jang Print O’ the Wave Stole. Turklāt par velti!

Šalle izskatās gana krāšņa, kaut arī tehniski raksts ir ļoti vienkāršs, vajag atcerēties tikai trīs rindiņas (turklāt kreisā puse vienmēr jāada kreiliski, kā man kādreiz mežģīņrakstu sakarā mācīja māte). Vēlāk es nejauši uzdūros diezgan daudziem ļoti līdzīgiem rakstiem, to starpā arī vienam no kādas 1897. gadā izdotas angļu adīšanas grāmatas. Šķiet, ka šis pašlaik ir mans iemīļotākais mežģīņraksts.

Kad biju izvēlējusies modeli, pienāca laiks dzijas izvēlei. Vispirms izvilku no saviem krājumiem ebajā pirktu okeāna krāsas dziju. Tā kā tā bija ļoti smalka, satinu kopā trīs pavedienus. Un tā bija mana kļūda - biju nopirkusi tikai kādus 120 gr, un, uzadot krietnu gabalu, man kļuva skaidrs, ka dzijas nepietiks. Tā kā man nebija lielas vēlēšanās atkal šķetināt vaļā diegus (tas ir apnicīgs un diezgan laikietilpīgs process, ko man tomēr nāksies izveikt, ja gribēšu ar šo dziju ko iesākt), tad vienkārši izvēlējos citu dziju. Atcerējos, ka man vēl ir kašmirs ar zīdu, pirkts Yubinā, labā ķīniešu interneta veikalā. Savulaik es nopirku dziju trīs krāsās, un man bija palikusi viena ar pusi, un šo tintes krāsas pusi tad arī nolēmu izmantot.

Un tā nu es adu metro citiem līdzbraucējiem par izbrīnu un pārsteigumu.