2010/05/25

Pastnieks zvana divreiz. Zhurnahli

Kā jau būsiet pamanījušas, mani ļoti interesē mežģīņu adīšana. Ļaujoties šai kaislībai arī pasūtīju žurnāla Piecework trešo mežģīnēm veltīto laidienu. Iespējams, ka saistīju ar to pārāk lielas cerības, un kā jau tas šādās reizēs notiek, smagi vīlos.

Uz žurnāla pirkšanu mani pamudināja arī uz vāka redzamais maisiņš un raksts par vācu mežģīņu dizaineri Herbertu Nieblingu. Domāju, ka varbūt būs publicēts kāda viņa darba apraksta, bet kas tev deva! Ģermāņa galdautu rakstu iedvesmotais maisiņš arī bija vienīgais (man) interesantais apraksts visā izdevumā, kurš tomērt varēja būt drusku biezāks. Viss pārējais bija veltīts knitelēšanai un citām tehnikām, ko es līdz šim neesmu praktizējusi.


Tiesa, jāatzīst, ka viens raksts bija veltīts spāņu mežģīņu lakatiem jeb mantiljām. Lai arī tie man allaž ir patikuši, nebūtu šo žurnālu pirkusi, ja vien man būtu bijusi iespēja to pašķirstīt.

2010/05/24

Kaut kas ļoti smalks

Lieldienu nedēļā “Adelē” nopirku Itālijā ražotu zīda diegu, no kura jau biju sākusi tamborēt vienu jaciņu, bet tā man kaut kā negāja un negāja uz priekšu. Tad nu sāku kaut ko, kas man vienmēr iet - mežģīņu šalli. 
Šalle ir kompilācija no raksta, ko adīja kāda mana draudzene un kurš man iepatikās, un no Viktorijas laika maliņas. Man vajadzēja tikai drusku parēķināt, lai nevienā vietā tā nebūtu pārāk īsa vai gara. Tas arī viss.
Malā ieadīju svītru ar caurspīdīgām stikla zīlītēm, lai arī tās šajās, ar telefonu uzņemtajās fotogrāfijās, nemaz nav redzamas.


Tā kā zīds viens pats ir ļoti slidens, un diegi no adījuma viegli izraujas, nolēmu zīda pavedienu savērpt kopā ar tāda paša resnuma (pareizāk gan būtu jāsaka - smalkuma) diedziņu. Darīju to ar vārpstiņas palīdzību, un jāatzīst, ka tas ir visai garlaicīgs un laikietilpīgs process. Tāpēc turpinu sapņot par ratiņu lietošanas kārtībā. Un tikām adu Trachtentuch B ceturtdienas adīšanas palīdzības nodarbībām. Par tām smalkāk turpmāk. 

2010/05/19

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Kā jau rakstīju iepriekšējā reizē, pēc tam, kad biju pabeigusi Zemenītes sniegā, man iestājās radošā krīze. Tā bija ne tikai negaidīta, bet arī diezgan spēcīga.


Bet labā ziņa ir tā, ka ar to jau esmu tikusi galā. Lielā mērā tas ir noticis pateicoties žurnālam Knitting Traditions, kas nu jau pirms kāda laiciņa man pienāca no Savienotajām Valstīm. Žurnāls ie lielisks! Un to saku es, kaut parasti esmu visai skopa ar šādām uzslavām.

Kā jau vēsta žurnāla nosaukums (Adīšanas Tradīcijas), tas stāsta par adīšanas tradīcijām dažādās zemēs. Man visvairāk patīk turku zeķes (tās sāk adīt no papēža) un Viktorijas laika mežģīņu šaļļu maliņas. Nav vieta šaubām, šis ir viens no maniem vērtīgākajiem ieguvumiem.

2010/05/10

Zemenītes sniegā

Adot šo lakatu, es atcerējos latviešu tautas pasaku "Zemenītes sniegā". Protams, krāsu dēļ.

Lakats ir adīts no lina (100 %) ar stikla pērlītēm. Šis ir mans pirmais pašas radītais dizains. Nu, nekas sarežģīts, vienkārša variācija par lakatos tik izplatīto lapu motīvu.


Sākumā uzmetu 4 valdziņus (2 + 2 malu valdziņi) un noadīju 18 kārtas rievorajā rakstā (labiski turpu, labiski atpakaļ). Beidzot pēdējo kārtu darbu pagriež par 90º un uzlasa 9 lakata iesākuma valdziņus no malas, atkal pagriež par 90º un uzlasa 3 (2 + 1 malas valdziņš). Šī metode nav mans izgudrojums, to noskatīju kāda lakata aprakstā un man tas šķita ērts un glīts.


Pabeidzu lakatu, izmazgāju, ievilku diegu galus, un man pēkšņi uzmācās negaidīta "pēcdzemdību" depresija. Tagad mani pilnībā ir pametusi iedvesma un šķiet, ka neviens adīklis vairs īsti nav pabeigšanas vērts...

2010/05/07

Kāpēc tu to dari?

Pēdējā laikā diezgan regulāri klausos amatniecībai (tai skaitā adīšanai) veltītus podkastus. Diemžēl tie visi ir angļu valodā. Ja arī Tevi aizrauj šī nodarbe un atrodi kādu podkastu latviski vai spāniski, noteikti padod man ziņu!


Podkasti ir tik pat dažādi kā to autori. Daži man patīk vairāk, citi mazāk, bet visi palīdz uzlabot angļu valodas zināšanas un lieku reizi atgādina, ka pasaule ir daudz lielāka par Madridi.

Vienā no podkastiem (es meklēju, meklēju, kurā tieši, bet tā arī nevarēju atrast) tā autore kādā amatniecības gadatirgū aptaujāja ļaudis, kāpēc viņi darina lietas. Arī es jau kādu laiku biju par to domājusi.

Man ļoti patīk ātri kustināt pirkstus. Bērnībā gribēju mācīties spēlēt klavieres, un mana vecmāmiņa pat bija ar mieru atdot man savas melnās klavieres ar bronzas svečturiem, bet māte nosprieda, ka es tikai taisīšu troksni, un tā no spēlēšanas nekas nesanāca.

Jau no mazotnes redzēju, ka visas ģimenes sievietes nodarbojas ar rokdarbiem: vecvecmāmiņa šuva manām lellēm cepures un mēteļus, abas vecmāmiņas auda un adīja, mamma mācījās šūšanas, tamborēšanas un adīšanas kursos. Kopš tā laika, adot zeķes vai džemperus, es jūtos saistīta ar visām ģimenes sievietēm, kuras garajos ziemas vakaros (un ne tikai tad) vērpa, šuva, izšuva un adīja.

Man patīk pieskarties vilnai, linam, zīdam…
Man patīk, ka no salīdzinoši smalka diega iespējams rādīt lielas (un ne tik lielas) lietas.
Man patīk tās dāvināt.
Man patīk rādīt pašai ar savām rokām (un arī galvu, protams). Tas man dod sajūtu, ka šajā dzīvē kaut kam tiešām deru.

Un tu, kāpēc to dari tu?