Mana pirmā Orenburgas šalle

Tāpēc, ka mani joprojām interesē dažādas lakatu un šaļļu adīšanas tehnikas, un tāpēc, ka sāku ko tādu adīt dēļ bērnības atmiņām par krievu sievietēm, kuras padomju laikos Rīgas Centrāltirgū pārdeva pašadītus Orenburgas lakatus, jau pirms krietna laika Interweave Knits nopirku vienu grāmatiņu par tiem. 


Es šo tehniku vēl nepārvaldīju, bet man patika doma, ka no vienas sānu malas uzlasa valdziņus un pēc tam abas "zobainās" mežģīņu maliņas ada kopā ar pārējo šalles ķermenīti, lai neko nenoraucot beigās pieadītu arī trūkstošo augšējo malu.

Metro un šķidrauts

Pēc nostāvēšanās rokdarbu grozā beidzot esmu ievilkusi diegus, izmazgājusi un izžāvējusi divus jau pirms krietna laika iesāktus darbus.  


Šķidrauts
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Vienīgi šķiet, ka izmantoju tievāku diegu (50 % lins, 50 % kokvilna). Vajadzīgo svaru un kritumu lakatam piešķir pērlītes, turklāt tās arī patīkami tikšķ, noliekot to uz kādas cietas virsmas. Ar trīsturainu izstrādājumu žāvēšanu gan man parasti ir problēmas, nu, kaut kā nesanāk izstiept vienmērīgi un simetriski... 

Madrides metro
Tapis pēc šeit atrodama apraksta. Nedaudz gan to mainīju, neadīju simetrisku, jo tas, manuprāt, pavisam nebija nepieciešams. 
Visu procesu aizkavēja pēkšņa dzijas izbeigšanās neilgi pirms biju pabeigusi adīt maliņu. Nācās pasūtīt no Ķīnas vēl vienu spolīti, un kamēr sūtījums pienāca, pagāja savas trīs nedēļas. Bet nupat šalle ir pabeigta. Sanākusi varbūt drusku par īsu, bet domājams, ka valkājot izstiepsies. Materiāls (45 % kašmirs, 55 % zīds) ir ļoti, ļoti patīkams un mīksts.

Šalle "Madrides metro"

Man vajadzēja kādu nelielu adīkli, kas neaizņemtu daudz vietas un ko varētu iemest somā, lai izvilktu kādā brīvā brīdī - braucot metro (tā radās nosaukums), brokastojot, skatīties TV, kaut ko gaidot… -, jo mans iepriekšējais rokdarbs bija kļuvis tik liels un galvenokārt jau piņķerīgs, ka to vairs nevarēja vest sabiedrībā.

Tā nu es sāku meklēt ko skaistu un gana interesantu. Apskatījos Knitty, bet turienes šalles mani īsti nepārliecināja, tāpēc uzmetu aci saviem Ravelry krājumiem. Un tur ieraudzīju Eunny Jang Print O’ the Wave Stole. Turklāt par velti!

Šalle izskatās gana krāšņa, kaut arī tehniski raksts ir ļoti vienkāršs, vajag atcerēties tikai trīs rindiņas (turklāt kreisā puse vienmēr jāada kreiliski, kā man kādreiz mežģīņrakstu sakarā mācīja māte). Vēlāk es nejauši uzdūros diezgan daudziem ļoti līdzīgiem rakstiem, to starpā arī vienam no kādas 1897. gadā izdotas angļu adīšanas grāmatas. Šķiet, ka šis pašlaik ir mans iemīļotākais mežģīņraksts.

Kad biju izvēlējusies modeli, pienāca laiks dzijas izvēlei. Vispirms izvilku no saviem krājumiem ebajā pirktu okeāna krāsas dziju. Tā kā tā bija ļoti smalka, satinu kopā trīs pavedienus. Un tā bija mana kļūda - biju nopirkusi tikai kādus 120 gr, un, uzadot krietnu gabalu, man kļuva skaidrs, ka dzijas nepietiks. Tā kā man nebija lielas vēlēšanās atkal šķetināt vaļā diegus (tas ir apnicīgs un diezgan laikietilpīgs process, ko man tomēr nāksies izveikt, ja gribēšu ar šo dziju ko iesākt), tad vienkārši izvēlējos citu dziju. Atcerējos, ka man vēl ir kašmirs ar zīdu, pirkts Yubinā, labā ķīniešu interneta veikalā. Savulaik es nopirku dziju trīs krāsās, un man bija palikusi viena ar pusi, un šo tintes krāsas pusi tad arī nolēmu izmantot.

Un tā nu es adu metro citiem līdzbraucējiem par izbrīnu un pārsteigumu.