Mani vērpjamie ratiņi. Pirmā daļa

Jau apmēram gadu mani vajā uzmācīga vēlēšanās iemācīties vērpt. Un šajā laikā esmu arī nedaudz pavirzījusies uz priekšu savas vēlmes īstenošanā.


Vispirms nolēmu nopirkt ratiņu. Tomēr tas nevarēja būt šāds tāds ratiņš. Tam bija jābūt vecam Latvijas ratiņam. Nezinu, patriotisma vai gaumes dēļ, bet modernie finiera ratiņi man pavisam nepatīk, tie man šķiet pārāk plakani un auksti.


Tā nu es ķēros pie lietas un atradu kādu lauku vīru, kurš bija ielicis sludinājumu, ka pārdod ratiņu. Pēc diezgan sarežģītas ņemšanās (es Spānijā, ratiņa vīrs Latvijā), beidzot turēju rokās ar līmlentu aplīmētu  kartona kasti ar ziliem burtiem LATVIJAS PASTS. To sakratot, iekšā maigi skanēja koka detaļas. Cik satraucoši! 

Lakats XXL

Nu jau pirms vairāk nekā mēneša pabeidzu vienu milzu lakatu no Pāces vienkārtīgās vilnas. Biju to iesākusi jau vasarā, bet vienā brīdi atstāju adīkli novārtā. Un ne jau karstuma dēļ, jūnija 30º adīju svilpodama, bet gan tāpēc, ka topošais lakats vairs neietilpa manā rokdarbu maisiņā.

Pirmā latviešu cimdu darbnīcas nodarbība

Jau krietnu laiku mani nodarbina doma par latviešu kultūras, tai skaitā un īpaši rokdarbu, popularizēšanu Spānijā, un beidzot tai ir arī reāls piepildījums: vakar Madridē notika pirmā Latviešu cimdu adīšanas darbnīcas nodarbība.

Apzinos, ka neesmu nedz Lizbete Upīte, nedz Mirdza Slava, tāpēc cītīgi izstudēju abu cienījamo autoru grāmatas, kā arī citus internetā atrodamos materiālus un rūpīgi sagatavojos.

Nodarbība noritēja bez aizķeršanās, bija pietiekami daudz vietas un gaismas, un divas stundas pagāja vēja spārniem. Šķiet, ka visi dalībnieki (bija arī viens vīrieša cilvēks) ir apmierināti ar apgūto, un es ar nepacietību gaidu nākamo reizi.

Galdauti

Foto Ilmārs Sieks

Tā ir acīmredzama patiesība, ka man patīk darināt gana sarežģītas, relatīvi lielas un plakanas lietas, tāpēc šobrīd džemperi un jakas pieder pagātnei. Mans sapnis ir uzadīt ļoti mežģīņotus aizkarus no ļoti plāna diega studijai, kuras pašlaik man vēl nav.

Vilna un dzijas

Turpinu savu vērpšanas epopeju. Šodien bija mana pēdējā vērpšanas klase tekstila studijā Indigo. Drusku pakārsu vilnu un vērpu ar ratiņu. Šī noteikti ir viena no lietām, kas nebūt nav tik vienkāršas, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, bet beigu beigās cilvēks uzķer, kur tas āķis, un iemanās ar visu daudz maz tikt galā.

Mans pirmais vērpums

Mans pirmais vērpums

Šodien darīju ļoti iedvesmojošu lietu: es beidzot vērpu! Man jau sen bija vēlme to iemācīties, apgūt šo tik seno un vienkāršo mākslu savērpt šķiedras, ko noteikti prata un izbaudīja tik daudzas no manām priekštecēm.

Šīs mūsdienu industriālajā sabiedrībā tik dīvainās un tai pat laikā rokdarbu pasaulē tik ierastās un savā ziņā vēlīnās vēlmes rašanos noteikti ir ietekmējis portāls Ravelry un mana tieksme pēc jauniem izaicinājumiem.

Izmantoju arī iespēju vēlreiz teikt lielu paldies savai skolotājai Lalai un viņas tekstila studijai Indigo, kurā iespējams atrast tik daudzas glītas un gluži negaidītas lietas.