Vilna un dzijas

Turpinu savu vērpšanas epopeju. Šodien bija mana pēdējā vērpšanas klase tekstila studijā Indigo. Drusku pakārsu vilnu un vērpu ar ratiņu. Šī noteikti ir viena no lietām, kas nebūt nav tik vienkāršas, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, bet beigu beigās cilvēks uzķer, kur tas āķis, un iemanās ar visu daudz maz tikt galā.

Vispirms ir jāuzliek vilna un kārstuves. Kad pirmo reizi ieraugi vilnas murskuli, tas šķiet diezgan neglīts un tu neko lielu tu no tā negaidi.

Nekārsta vilna

Jāskatās, lai vilna nestieptos pāri ķemmes augšējai malai, lai vilnas kumšķīšu galiņi visi būtu apakšā, lai tie nebūtu pārāk dziļi un arī ne pārāk vāji uzsprausti uz zariem, jāuzmanās nesadurt pirksti un izklāt vilna vienmērīgi… Nu, apmēram šādi.

Vilna uz kārstuves

Kad tas ir paveikts, no apakšas pamazām sāk kārst. Fiziski šis ir visgrūtākais brīdis, jo modernā cilvēka (vismaz mani) kāršamie muskuļi ir pagalam atrofējušies un īsa brīža pleci sāk sāpēt. Brītiņu kāršot, var redzēt pārsteidzošu metamorfozi: no nesmukās vilnas kumšķiem vairs nav ne miņas, tie ir pārvērtušies smalkos, glītos un mīkstos matiņos.

Izkārsta vilna

Kad vilna ir labi izķemmēta un pleci smeldzīgi sāp, var velt veltnīti (spāniski to sauc par kroketi) un ar lepnumu uzmest skatienu jau sagatavotajān vilnas desiņām.

Viens veltnītis

Daudzi veltnīši

Un tad ir pienācis laiks vērpšanai! Sākumā tu cilvēks nesaproti, ko darīt, lai diedziņš iznāktu smalks un vienmērīgs. Vari mierināt sevi ar domu, ka šī būs īpaša efektdzija ar kunkuļiem. Apsolu arī, ka pirkstu, kājas (tās, kura min pedāli) un plecu sāpes ar laiku tiešām pāries.

Savērptā dzija ratiņa spolē

Kad ārā jau ir tumš, un tev laiks doties mājup, ar lepnumu vari likt somā savu pirmo ar ratiņu vērpto dzijas šķeteri. Vēl ir gana daudz laika domāt, ko no tās varētu uzadīt (jo dzijas tiešām ir pietiekoši maz) vai izlemt to glabāt tāpat vien, milzīgās sentimentālās vērtības dēļ.

Mana pirmā ar ratiņu vērptā šķetere