Lielas kastes, mazas kastes

Vakar mēs devāmies uz "La Fábrica de Cajas", lai saņemtu pasūtītās kastītes. Rezultāts mums ļoti patika, kastītes ir glītas, turklāt arī roku darbs. 

Pēc tam, kad bijām apmetuši loku un jau devāmies atpakaļ uz mašīnu, mans vīrs pēkšņi izsaucās: Paskaties, kāda sena lāde! Tur tā bija, pagājušā gadsimta lāde ar slēdzenēm, liekta koka ribām un metāla stūru stiprinājumiem. Tai trūka vienīgi ādas rokturi sānos, kas nezināmu iemeslu dēļ bija nogriezti.

Ļoti līdzīgu tikai nedaudz mazāku lādi es pirms vairākiem gadiem biju atradusi Rīgā. Kad pārvācos uz Spāniju, nācās to atstāt draudzenēm, kuras tīni joprojām izmanto. Rīdziniecei bija arī ādas rokturi.

Es pārliecināju savu cienīgo, ka šī tiešām ir lieta, kas man nepieciešama, lai arī tā, ļoti iespējams, atradīsies mantu glabātuvē: es lādē varēšu salikt savus dziju krājumus. Tā nu mēs, Malasaņas kvartāla iedzīvotājiem un viesiem par lielu izbrīnu, pieķērāmies šai brangu izmēru koka kastei viens no viena gala, otrs no otra, un aiznesām to līdz mašīnai.

Tagad man cienīgais ik pa laikam smejoties atgādina, ka es esot miskastniece, bet es vienalga viņam esmu ļoti pateicīga par atbalstu un palīdzību un saku paldies Visumam par tik negaidītu un skaistu dāvanu.