Pirmā latviešu cimdu darbnīcas nodarbība

Jau krietnu laiku mani nodarbina doma par latviešu kultūras, tai skaitā un īpaši rokdarbu, popularizēšanu Spānijā, un beidzot tai ir arī reāls piepildījums: vakar Madridē notika pirmā Latviešu cimdu adīšanas darbnīcas nodarbība.

Apzinos, ka neesmu nedz Lizbete Upīte, nedz Mirdza Slava, tāpēc cītīgi izstudēju abu cienījamo autoru grāmatas, kā arī citus internetā atrodamos materiālus un rūpīgi sagatavojos.

Nodarbība noritēja bez aizķeršanās, bija pietiekami daudz vietas un gaismas, un divas stundas pagāja vēja spārniem. Šķiet, ka visi dalībnieki (bija arī viens vīrieša cilvēks) ir apmierināti ar apgūto, un es ar nepacietību gaidu nākamo reizi.

Galdauti

Foto Ilmārs Sieks

Tā ir acīmredzama patiesība, ka man patīk darināt gana sarežģītas, relatīvi lielas un plakanas lietas, tāpēc šobrīd džemperi un jakas pieder pagātnei. Mans sapnis ir uzadīt ļoti mežģīņotus aizkarus no ļoti plāna diega studijai, kuras pašlaik man vēl nav.

Vilna un dzijas

Turpinu savu vērpšanas epopeju. Šodien bija mana pēdējā vērpšanas klase tekstila studijā Indigo. Drusku pakārsu vilnu un vērpu ar ratiņu. Šī noteikti ir viena no lietām, kas nebūt nav tik vienkāršas, kā izskatās no pirmā acu uzmetiena, bet beigu beigās cilvēks uzķer, kur tas āķis, un iemanās ar visu daudz maz tikt galā.

Mans pirmais vērpums

Mans pirmais vērpums

Šodien darīju ļoti iedvesmojošu lietu: es beidzot vērpu! Man jau sen bija vēlme to iemācīties, apgūt šo tik seno un vienkāršo mākslu savērpt šķiedras, ko noteikti prata un izbaudīja tik daudzas no manām priekštecēm.

Šīs mūsdienu industriālajā sabiedrībā tik dīvainās un tai pat laikā rokdarbu pasaulē tik ierastās un savā ziņā vēlīnās vēlmes rašanos noteikti ir ietekmējis portāls Ravelry un mana tieksme pēc jauniem izaicinājumiem.

Izmantoju arī iespēju vēlreiz teikt lielu paldies savai skolotājai Lalai un viņas tekstila studijai Indigo, kurā iespējams atrast tik daudzas glītas un gluži negaidītas lietas.

   

Lina un zīda lapas

Šo lakatu adīju no diviem diedziņiem: lina un zīda. Šie materiāli man pēdējā laikā ir ļoti iepatikušies. Tie ir patīkami uz tausti, šoreiz arī krāsa ir ļoti glīta, un zīds darbam piešķir tādu slāpētu mirdzumu.


Aprakstu ņēmu no grāmatas, kurai būtu jābūt uz katras mežģīņu adītājas naktsgaldiņa: Victorian Lace Today. No tās esmu uzadījusi jau kādus piecus lakatus un šalles, un tie visi ir ļoti glīti.

Tā kā diegs bija ļoti smalks, izvēlējos mazākas adatas nekā norādīts aprakstā, tāpēc man vajadzēja uzadīt arī vairāk raportu (15 vietā 19). Arī maliņu adīju citādāku. Aprakstā dotā man kaut kā neaizgāja.


Beigu beigās ar lakatu esmu ļoti apmierināta. Šķiet, ka ir izdevies glīts.

Mana pirmā Orenburgas šalle

Tāpēc, ka mani joprojām interesē dažādas lakatu un šaļļu adīšanas tehnikas, un tāpēc, ka sāku ko tādu adīt dēļ bērnības atmiņām par krievu sievietēm, kuras padomju laikos Rīgas Centrāltirgū pārdeva pašadītus Orenburgas lakatus, jau pirms krietna laika Interweave Knits nopirku vienu grāmatiņu par tiem. 


Es šo tehniku vēl nepārvaldīju, bet man patika doma, ka no vienas sānu malas uzlasa valdziņus un pēc tam abas "zobainās" mežģīņu maliņas ada kopā ar pārējo šalles ķermenīti, lai neko nenoraucot beigās pieadītu arī trūkstošo augšējo malu.

Atpakaļ no brīvdienām

Esmu atgriezusies no raženām un laimīgi aizvadītām brīvdienām, lai atkaļ ķertos pie adīšanas un atgūtu laiku, kad dažādu iemeslu dēļ to nevarēju darīt.

Tā kā sāku margot ar lielu aizrautību un maz laika meklēt aprakstus, izadīju gandrīz vienīgo aprakstu, kuru zinu no galvas - manis pašas radīto. Nedaudz to uzprišināju, lai izskatās sakoptāks un rūpīgāks. Tagad vienīgais, kas man vēl atliek, ir uzrakstīt aprakstu, iedot kādam, lai to realizē, un publicēt savu gara bērnu Ravelry.