Lielas kastes, mazas kastes

Vakar mēs devāmies uz "La Fábrica de Cajas", lai saņemtu pasūtītās kastītes. Rezultāts mums ļoti patika, kastītes ir glītas, turklāt arī roku darbs. 

Pēc tam, kad bijām apmetuši loku un jau devāmies atpakaļ uz mašīnu, mans vīrs pēkšņi izsaucās: Paskaties, kāda sena lāde! Tur tā bija, pagājušā gadsimta lāde ar slēdzenēm, liekta koka ribām un metāla stūru stiprinājumiem. Tai trūka vienīgi ādas rokturi sānos, kas nezināmu iemeslu dēļ bija nogriezti.

Stikla zīlītes

Vakar no darba netālajā ķīniešu veikalā uzgāju šīs stikla zīlītes un, kā jau tas bija sagaidāms, nespēju atturēties tās nenopirkusi. Krāsas bija patīkamas, un pērlītes man vienmēr ir patikušas, tādēļ pametu veikalu ar pāris komplektiem somā.


Patiesībā jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidri redzams, ka katrā kastītē ir divu veidu pērlītes, kas zaudēs krāsu pēc pirmās tikšanās ar ūdeni vai pēc ilgākas saskarsmes ar spožāku sauli. Bet tās es vienkārši neizmantošu. Ķīniešu veikala cenas ir tik draudzīgas, ka tās atļauj pircējam nodoties šāda veida greznībai.


Šīs pērlītes es nedomāju izmantot nevienā adīšanas darbā. Tādiem mērķiem es Pontehosu ielas rokdarbu veikalos iepērku uzreiz pus kilogramu zīlīšu, kas turklāt ir arī daudz lielākas. Ar šīm es domāju ko izšūt. Vai uzdarināt kādu brošu labākajās Baibas un Tamboradatas tradīcijās.

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Šonedēļ pastnieks man atnesa vērpēju žurnālu Spin Off. Tas ir pilns ar interesantiem rakstiem un kārdinošām reklāmām. Kad šķirstu šādus žurnālus, mani pārņem balta skaudība uz Amerikas Savienoto Valstu rokdarbniekiem. Viņiem ir viss. Pilnīgi viss.  Un runa jau nav tikai par nopērkamām lietām. Tās visas iespējams iegūt arī dzīvojot Latvijā vai Spānijā. Man ir prieks, ka kaut kur pasaulē ļaudis joprojām kopj adīšanas, aušanas, vērpšanas, izšūšanas tradīcijas...


Starp citu, ieskatījos Vikipēdijā un atklāju, ka spin off  "ir anglosakšu termins, ar kuru apzīmē projektu, kas radies kā cita, agrāka projekta turpinājums [..]." Izklausās cerīgi, vai ne?

Otrā Adīšanas darbnīcas nodarbība

Vakar vakarā mēs, dažas adītājas, pulcējāmies uz Otro Adīšanas darbnīcas nodarbību. Darbnīcas mērķis ir ar praktiskiem padomiem palīdzēt adītājām tikt galā ar Ērika Engelna Trahtentuhu B. Tā nu mēs tikāmies jau ierastajā vietā, un mums piepulcējās arī divas jaunas dalībnieces. Laiks pagāja adot un runājoties, un mūsu labo garastāvokli nespēja sabojāt pat nīgrais un nelaimīgas viesmīlis.

Darbnīca man ir palīdzējusi saprast, ka ne visām adītājām mežģīņraksti padodas tik viegli un vienkārši kā man, ka ir ļaudis, kuriem tie prasa koncentrēšanos un piepūli. Ja es to būtu zinājusi ātrāk, būtu izvēlējusies vienkāršāku modeli, bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Par spīti visām grūtībām mēs tomēr pamazām virzāmies uz priekšu, un domāju, ka beigu beigās arī sasniegsim mērķi, lai arī tas mums prasīs vairāk laika.

Man ļoti patīk dalīties ar savu adīšanas pieredzi un prasmēm, tāpēc jau domāju par nākamajām darbnīcām. Mēs varētu iemācītes pečvorku, adīt latviešu dūraiņus un turku zeķes...

Garā pupa

Jau pirms kāda laika radīju savu pirmo mežģīņu lakatu, ko uzadīju no balta lina ar sarkanām stikla zīlītēm. Protams, parādīju to saviem adatu brāļiem un māsām, kurus satieku vismaz reizi mēnesī, un viņi man ieteica uzadīt šādu pašu, bet lielāku lakatu, lai fotogrāfijas un aprakstu nosūtītu Knitty.

Simbolisku un patriotisku motīvu dēļ es gribēju lakatu adīt no Latvijā vērptas vilnas, ko, kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, nesen arī saņēmu. Tā nu jau divas dienas adu savu Garo pupu. Nu, neesmu es bārene, un tāpat man nemāk ne prātā doties prom no šejienes, bet centrālais lakata motīvs man ļoti atgādina pupas stiebru.

Esmu uzlabojusi aprakstu, pagaidām tā ir tikai sākuma daļa, bet ir doma nedaudz mainīt arī noslēdzošo joslu.

Pastnieks zvana divreiz. Dzija

Šonedēļ man pienāca divas kartona kastes ar līmlenti, uz kuras ziliem burtiem rakstīts Latvijas Pasts. Tajās atradās nedaudz vairāk nekā divi kilogrami Latvijā vērpta Latvijas aitu vilna.

Patriotisku motīvu dēļ man pēdējā laikā aizvien spēcīgāk uzmācās vēlēšanās adīt mežģīnes no Latvijas vilnas. Sāku to meklēt un interesēties, kur tādu varētu dabūt, bet pa to laiku nopirku Fēru salās vērptu vienkārtīgo vilnu, kas izrādījās ļoti nevienmērīga - vietām nesamērīgi bieza, vietām atkal tik smalka un plāna, ka pavediens pārplīsa.

Tā nu ar Daigas palīdzību (viņai nav bloga, bet te varat redzēt viņas Ravelry profilu un lieliskos rokdarbus) esmu laimīgi tikusi pie divien kg vienkārtīgas vilnas dažādās krāsās. Sarkano (daļa no tās jau ir paglabāta manai adatu māsai Annai) un pelēko jau esmu satinusi kamolos. Dzijā bija krietni daudz augu izcelsmes krikumu, un kamolus tinot tos lasīju ārā, bet daļa no tiem vienalga vēl ir saķērušies pavedienā. Par spīti tam, priecājos par jaunieguvumu un domāju par dažādajām un skaistajām lietām, ko no dzijas adīšu.

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Rakstu ar nelielu novēlošanos, bet pēdējā laikā esmu ievērojami zaudējusi ātrumu un ilgojos pēc atvaļinājuma. Ķersimies vērsim pie ragiem, gribēju pastāstīt, ka pagājušajā nedēļā pastnieks man atnesa šovasaras Interweave Knits.

Man šis žurnāls patīk, patīk tik ļoti, ka esmu to pat pasūtījusi. Un ne jau modeļu dēļ, tos es gandrīz nekad neadu, bet gan rakstu un glītu lietu reklāmu dēļ. Patiesību sakot, es pat nedaudz apskaužu Savienoto Valstu adītājas: tur ir daudz dziju ražotāju, nometņu un citādu aktivitāšu, kas saistītas ar tekstila padarīšanām.

Turklāt Starptautiskajā publiskajā adīšanas dienā mana draudzene Anna man uzdāvin;aja vēl vienu amerikāņu žurnālu, ko iepriekš nebiju redzējusi: Designer Knitting. Nezinu kā citos numuros, bet šajā ir daudz mežģīņadījumu, un tie man ļoti patīk.