Mana pirmā Orenburgas šalle

Tāpēc, ka mani joprojām interesē dažādas lakatu un šaļļu adīšanas tehnikas, un tāpēc, ka sāku ko tādu adīt dēļ bērnības atmiņām par krievu sievietēm, kuras padomju laikos Rīgas Centrāltirgū pārdeva pašadītus Orenburgas lakatus, jau pirms krietna laika Interweave Knits nopirku vienu grāmatiņu par tiem. 


Es šo tehniku vēl nepārvaldīju, bet man patika doma, ka no vienas sānu malas uzlasa valdziņus un pēc tam abas "zobainās" mežģīņu maliņas ada kopā ar pārējo šalles ķermenīti, lai neko nenoraucot beigās pieadītu arī trūkstošo augšējo malu.

Atpakaļ no brīvdienām

Esmu atgriezusies no raženām un laimīgi aizvadītām brīvdienām, lai atkaļ ķertos pie adīšanas un atgūtu laiku, kad dažādu iemeslu dēļ to nevarēju darīt.

Tā kā sāku margot ar lielu aizrautību un maz laika meklēt aprakstus, izadīju gandrīz vienīgo aprakstu, kuru zinu no galvas - manis pašas radīto. Nedaudz to uzprišināju, lai izskatās sakoptāks un rūpīgāks. Tagad vienīgais, kas man vēl atliek, ir uzrakstīt aprakstu, iedot kādam, lai to realizē, un publicēt savu gara bērnu Ravelry. 

Lielas kastes, mazas kastes

Vakar mēs devāmies uz "La Fábrica de Cajas", lai saņemtu pasūtītās kastītes. Rezultāts mums ļoti patika, kastītes ir glītas, turklāt arī roku darbs. 

Pēc tam, kad bijām apmetuši loku un jau devāmies atpakaļ uz mašīnu, mans vīrs pēkšņi izsaucās: Paskaties, kāda sena lāde! Tur tā bija, pagājušā gadsimta lāde ar slēdzenēm, liekta koka ribām un metāla stūru stiprinājumiem. Tai trūka vienīgi ādas rokturi sānos, kas nezināmu iemeslu dēļ bija nogriezti.

Stikla zīlītes

Vakar no darba netālajā ķīniešu veikalā uzgāju šīs stikla zīlītes un, kā jau tas bija sagaidāms, nespēju atturēties tās nenopirkusi. Krāsas bija patīkamas, un pērlītes man vienmēr ir patikušas, tādēļ pametu veikalu ar pāris komplektiem somā.


Patiesībā jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidri redzams, ka katrā kastītē ir divu veidu pērlītes, kas zaudēs krāsu pēc pirmās tikšanās ar ūdeni vai pēc ilgākas saskarsmes ar spožāku sauli. Bet tās es vienkārši neizmantošu. Ķīniešu veikala cenas ir tik draudzīgas, ka tās atļauj pircējam nodoties šāda veida greznībai.


Šīs pērlītes es nedomāju izmantot nevienā adīšanas darbā. Tādiem mērķiem es Pontehosu ielas rokdarbu veikalos iepērku uzreiz pus kilogramu zīlīšu, kas turklāt ir arī daudz lielākas. Ar šīm es domāju ko izšūt. Vai uzdarināt kādu brošu labākajās Baibas un Tamboradatas tradīcijās.

Pastnieks zvana divreiz. Žurnāli

Šonedēļ pastnieks man atnesa vērpēju žurnālu Spin Off. Tas ir pilns ar interesantiem rakstiem un kārdinošām reklāmām. Kad šķirstu šādus žurnālus, mani pārņem balta skaudība uz Amerikas Savienoto Valstu rokdarbniekiem. Viņiem ir viss. Pilnīgi viss.  Un runa jau nav tikai par nopērkamām lietām. Tās visas iespējams iegūt arī dzīvojot Latvijā vai Spānijā. Man ir prieks, ka kaut kur pasaulē ļaudis joprojām kopj adīšanas, aušanas, vērpšanas, izšūšanas tradīcijas...


Starp citu, ieskatījos Vikipēdijā un atklāju, ka spin off  "ir anglosakšu termins, ar kuru apzīmē projektu, kas radies kā cita, agrāka projekta turpinājums [..]." Izklausās cerīgi, vai ne?

Otrā Adīšanas darbnīcas nodarbība

Vakar vakarā mēs, dažas adītājas, pulcējāmies uz Otro Adīšanas darbnīcas nodarbību. Darbnīcas mērķis ir ar praktiskiem padomiem palīdzēt adītājām tikt galā ar Ērika Engelna Trahtentuhu B. Tā nu mēs tikāmies jau ierastajā vietā, un mums piepulcējās arī divas jaunas dalībnieces. Laiks pagāja adot un runājoties, un mūsu labo garastāvokli nespēja sabojāt pat nīgrais un nelaimīgas viesmīlis.

Darbnīca man ir palīdzējusi saprast, ka ne visām adītājām mežģīņraksti padodas tik viegli un vienkārši kā man, ka ir ļaudis, kuriem tie prasa koncentrēšanos un piepūli. Ja es to būtu zinājusi ātrāk, būtu izvēlējusies vienkāršāku modeli, bet izlietu ūdeni nesasmelsi. Par spīti visām grūtībām mēs tomēr pamazām virzāmies uz priekšu, un domāju, ka beigu beigās arī sasniegsim mērķi, lai arī tas mums prasīs vairāk laika.

Man ļoti patīk dalīties ar savu adīšanas pieredzi un prasmēm, tāpēc jau domāju par nākamajām darbnīcām. Mēs varētu iemācītes pečvorku, adīt latviešu dūraiņus un turku zeķes...

Garā pupa

Jau pirms kāda laika radīju savu pirmo mežģīņu lakatu, ko uzadīju no balta lina ar sarkanām stikla zīlītēm. Protams, parādīju to saviem adatu brāļiem un māsām, kurus satieku vismaz reizi mēnesī, un viņi man ieteica uzadīt šādu pašu, bet lielāku lakatu, lai fotogrāfijas un aprakstu nosūtītu Knitty.

Simbolisku un patriotisku motīvu dēļ es gribēju lakatu adīt no Latvijā vērptas vilnas, ko, kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, nesen arī saņēmu. Tā nu jau divas dienas adu savu Garo pupu. Nu, neesmu es bārene, un tāpat man nemāk ne prātā doties prom no šejienes, bet centrālais lakata motīvs man ļoti atgādina pupas stiebru.

Esmu uzlabojusi aprakstu, pagaidām tā ir tikai sākuma daļa, bet ir doma nedaudz mainīt arī noslēdzošo joslu.